“Neskatoties uz valdības solījumiem atvieglot uzņēmējiem procedūras, kuras ir saistītas ar Eiropas Savienības naudas iegūšanu, praksē projekta sagatavošana Eiropas naudas saņemšanai uzņēmējiem ir laika un naudas ietilpīga. Faktiski bez konsultanta iesaistes projekta pieteikumu nemaz nevar sagatavot,” norāda Mazo un vidējo uzņēmumu asociācijas valdes loceklis Uldis Vītoliņš.
  

Uldis Vītoliņš projekta pieteikumu sarežģītību salīdzina ar disertācijas sagatavošanu, jo pieprasītā informācija ir ļoti specifiska un iziet ārpus jebkāda veida pamata zināšanām, kuras ir komersanta rīcībā esošajam personālam.

“Kā īpaši nedraudzīgu attiecībā pret uzņēmējiem ir jāuzskata ar ļoti bieži izvirzītās prasības, kuras paredz ievērojamas investīcijas projekta sagatavošanas procesos,” komentē Uldis Vītoliņš.

Uldis Vītoliņš uzskata, ka vienīgā Zemkopības ministrija ir draudzīga pret projektu iesniedzējiem, savukārt Ekonomikas, Izglītības un zinātnes, kā arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas nav draudzīgas pret potenciālajiem projekta iesniedzējiem.

„Piemēram, pašreiz izsludinātajos konkursos mazajiem un vidējiem uzņēmumiem par iespējām saņemt ES finansējumu programmās “Augstas pievienotās vērtības investīcijas” un “Atbalsts ieguldījumiem ražošanas telpu izveidei vai rekonstrukcijai”, uzņēmējam ir jāsagatavo doktora disertācijai līdzvērtīgs projekts. Biznesa plānam vien ir jāparedz vairāk kā 80 apakšsadaļas. Ir jāveic sarežģīti aprēķini, jāanalizē tādi finanšu rādītāji kā jūtīguma analīze, jāaprēķina finansiālās diskontētās vērtības un jādara daudzas citas mazajiem uzņēmējiem neizprotamas lietas, kādas ikdienā neviena banka, izsniedzot pat miljonu vērtus kredītus, neizmanto,” sašutis skaidro Uldis Vītoliņš, piebilstot, ka šādas absurdās prasības sagādā galvassāpes ne tikai projekta iesniedzējiem – tā izlasīšana un izvērtēšana prasa neskaitāmas stundas ierēdņu darba.

Kā ļoti savdabīgu attieksmi pret uzņēmējiem, Uldis Vītoliņš vērtē Izglītības un zinātnes ministrijas prasības. Lai komersants varētu saprast, vai viņš var pretendēt uz programmu “Atbalsts zinātnei un pētniecībai”, tad viņam ir jāatceras jau sen aizmirstās matemātikas zināšanas un jāatrisina sekojošā formula: “P8.1= 2ln(K) – 3,8, ar nosacījumu, ka P8.1= 10, ja K ≥ 1000, un P8.1= 3, ja K = 30”.

“Milzīgu projekta apjomu, un pats galvenais – arī izmaksas, kuras ir jāveic pirms projekta sagatavošanas, paredz KPFI programmas, kuras pārrauga Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Uzņēmējam, lai pieteiktos šajās programmās, ir jāveic energo audits, ir jāapstiprina celtniecības projekts būvvaldē, kā arī jāsaņem zvērināta revidenta atzinums. Un tam visam tiek doti tikai pāris mēneši, lai sagatavotu projekta pieteikumu. Visu minēto dokumentu sagatavošana prasa nozīmīgus ieguldījumus no uzņēmēja puses, taču šo ieguldījumu atpelnīšana ir nedroša, jo ne jau visi projekti tiks apstiprināti, jo ir taču konkurss,” stāsta Uldis Vītoliņš.

„Nereti mūsu amatpersonas aizbildinās ar ES noteikumiem un to, ka birokrātiskās procedūras nepieciešamas ES prasību pildīšanai. Tomēr pasekojot norisēm, kā ES administrē un pārbauda savus projektus, var secināt, ka lielā mērā mēs paši Latvijā esam izveidojuši šo mītu un radījuši grūti panesamo birokrātijas slogu,” norāda Uldis Vītoliņš, par piemēru minot vienu no vissarežģītākajām Briseles programmām FP7, kura ir paredzēta zinātnei, un tajā var startēt arī mazie un vidējie Latvijas uzņēmumi, pretendējot uz miljonu vērtām investīcijām. Lai pretendētu uz finansējumu, sākotnēji jāiesniedz tikai projekta koncepcija, kuras apjoms nedrīkst pārsniegt 6 lapas, savukārt projekta otrajā etapā izvirzītās prasības, ir daudz pieticīgākas nekā Latvijā daudz mazāka līmeņa projektiem.